Sericho ir oficiāli apstiprināts meteorīta nosaukums. Tas pieder pie pallasītiem – vienas no retākajām un vizuāli iespaidīgākajām meteorītu grupām, ko veido dzelzs–niķeļa metāls ar iestrādātiem olivīna kristāliem. Tieši metāla un “dārgakmenim līdzīgā” olivīna saliņu kombinācija rada pallasītiem raksturīgo dekoratīvo izskatu.
Sericho tika atrasts 2016. gadā Austrumkenijā, netālu no Habaswein apvidus un uz dienvidiem no Sericho (plašākā Isiolo reģionā). Tas nav novērots kritiens, bet atradums: neviens pašu krišanu neredzēja, meteorīts tika atklāts jau guļam uz zemes virsmas.
Saskaņā ar aprakstīto stāstu 2016. gadā divi brāļi, meklējot savus kamieļus, uzgāja vairākus lielus, ļoti blīvus “akmeņus” vietā, kur dabisku iežu gandrīz nav. Tas lika domāt, ka tie ir meteorīti. Vairāku nedēļu laikā viņi savāca masas, izmantojot pat pacēlājus, un nogādāja tās Habaswein. Interesanti, ka, lai gan meteorīts tika atzīts 2016. gadā, vietējie cilvēki par dažām lielajām masām zināja jau daudzus gadus, pat gadu desmitus – tiek stāstīts, ka bērni uz tiem mēdza spēlēties.
Sericho izceļas ne tikai ar skaistumu, bet arī ar lielu atrastā materiāla apjomu. Tiek minēts, ka līdz šim atrasti vairāk nekā 2800 kg (apmēram 2,8 tonnas).
Fragmenti atrodami garā izkliedes laukā, kas stiepjas vairāk nekā 45 km. Izmēri ir ļoti dažādi – no gabaliņiem zem 1 kg līdz simtiem kilogramu smagām masām, un daži eksemplāri sasniedz aptuveni 500 kg. Lielākā daļa atrasto gabalu ir lieli, bieži virs 50 kg. Daži eksemplāri raksturoti kā “flight-oriented”, proti, tie saglabājuši izteiktu aerodinamisku formu no lidojuma atmosfērā.
Daudzi uz virsmas atrastie gabali rāda minimālu ārējo izturēšanu. Vietām uz metāla saglabājušies kūstošās garozas (fusion crust) plankumi. Daudzi eksemplāri ir stūraini, blokveida, ar seklām iedobēm, ko bieži salīdzina ar “īkšķa nospiedumiem”.
Kad meteorītu sagriež, nopulē un nereti arī ieēdina, atklājas klasiska pallasīta struktūra: olivīna “saliņas” sudrabpelēkā metāliskā karkasā. Sericho olivīns bieži tiek raksturots kā gemmisks, ar zaļiem līdz oranžiem toņiem, tāpēc pulētie griezumi ir ļoti dekoratīvi. Tā kā olivīna var būt daudz, plānas plāksnītes var laist cauri gaismu, radot “vitražas” efektu.
Daudzos griezumos Sericho rāda līdzīgu metāla un olivīna attiecību: vidēji ap 70% no laukuma veido olivīns, bet hromīts ir tikai ļoti nelielā daudzumā. Dažās vietējās zonās vienā griezumā olivīna var būt pat vairāk.
Olivīna graudi parasti ir noapaļoti, retāk – ar izteiktāku kristālisku formu. Tipiski kristālu izmēri ir ap 0,5–1 cm, bet reizēm tie sasniedz vairākus centimetrus. Metālisko daļu dominē kamacīts; vietām ir plēsīts, bet retākās metāla zonās var izpausties Widmanstätten raksts. Sastopamas arī blakusfāzes, piemēram, troilīts un šreibersīts.
Sericho olivīnam ir salīdzinoši zems dzelzs komponents (bieži izsaka kā fajalīta saturu ap Fa12). Metāliskajā daļā kamacītā niķelis parasti ir ap 7 masas procentiem. Kopumā Sericho tiek klasificēts kā pallasīts ar zemu izturēšanas pakāpi, kas saskan ar daudzu eksemplāru svaigo izskatu.
Pallasīti tiek uzskatīti par vieniem no interesantākajiem meteorītiem, jo tie parāda robežu starp diviem ļoti atšķirīgiem materiāliem – metālu un silikātiem. Visplašāk lietotais skaidrojums ir šāds:
Agrīnajā Saules sistēmā mazs asteroīds uzsilst radioaktīvās sabrukšanas dēļ (īpaši īsdzīvojošu izotopu). Tas daļēji vai stipri izkūst un sāk diferencēties: smagākais dzelzs–niķeļa metāls grimst uz iekšu un veido kodolu, bet silikātu materiāls veido mantiju.
Pallasītu gadījumā bieži uzskata, ka tie ir saistīti ar zonu, kur metāliskais kodols saskaras ar silikātu mantiju. Ja šajā robežzonā notiek sajaukšanās, olivīna kristāli var tikt iestrādāti metālā. Vēl viens scenārijs ir lieli triecieni: sadursme var izjaukt robežzonas, sajaukt metālu un mantijas fragmentus, un pēc tam masa atdziest, “iesaldējot” olivīnu metāliskā karkasā.
Kāpēc pallasīti izskatās tik iespaidīgi? Olivīns var būt caurspīdīgs un košs, bet dzelzs–niķeļa metāls, nopulēts un ieēdināts, atklāj iekšējās struktūras (piemēram, Widmanstätten rakstu). Skaistums nav nejaušs – tas ir lēnu, plaša mēroga procesu rezultāts kosmosā.
Svarīgi atšķirt divus “vecumus”.
Pirmais ir kosmiskais vecums. Gandrīz visi meteorīti ir ārkārtīgi seni un parasti veidojušies agrīnajā Saules sistēmā – apmēram pirms 4,56 miljardiem gadu. Arī pallasītu materiāls saistās ar agrīniem diferencēšanās procesiem mazajos ķermeņos.
Otrais ir zemes vecums (terestriālais vecums) – cik ilgi meteorīts atradies uz Zemes pēc krišanas. Tā kā Sericho ir atradums, nevis novērots kritiens, precīzs krišanas datums nav zināms. Tomēr zemā izturēšanas pakāpe un daudzu gabalu salīdzinoši svaigais izskats ļauj piesardzīgi domāt, ka vismaz daļa materiāla varētu būt nokritusi salīdzinoši nesen ģeoloģiskā izpratnē (simti līdz daži tūkstoši gadu). Tas nav garantēts, jo izturēšanās ātrums ļoti atkarīgs no klimata, augsnes ķīmijas, vai gabals bija uz virsmas vai aprakts, un citiem faktoriem.
Vietējo stāsti, ka akmeņi bija zināmi “gadu desmitiem” un ka vecāki cilvēki tos atceras no bērnības, norāda, ka vismaz lielās masas tur atradušās ilgi. Tomēr ar to vien nepietiek, lai droši atšķirtu kritienu pirms dažiem simtiem gadu no kritiena pirms vairākiem tūkstošiem gadu.
